T-Klubs

T-Tēzes :: Strukturālo reformu izaicinājums

2011. gada 10. martā Gatis Kokins izklāstīja savas T-Tēzes par strukturālo reformu izaicinājumu Latvijas valdība un sabiedrībai. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Tēzes :: Kā nodrošināt 7% izaugsmi 20 gadus no vietas?

2011. gada 22.februārī Jānis Ošlejs izklāstīja savas T-Tēzes par to kā nodrošināt Latvijas izaugsmi 7% no IKP 20 gadus no vietas. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Tēzes :: Sistēmu dinamika

2011. gada 4.janvārī Zigurds Zaķis izklāstīja savas T-Tēzes par sistēmu dinamiku. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Tēzes :: Mīts par Juridisko Profesiju

2010. gada 28. decembrī Lauris Liepa izklāstīja savas T-Tēzes par juridisko profesiju. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Tēzes :: Stratēģija kā process

2010. gada 14.decembrī Aldis Greitāns  iesūtīja savas T-Tēzes par stratēģiju kā procesu. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

 

T-Tēzes :: Digitālā Latvija

2010. gada 19. oktobrī Zigurds Zaķis izklāstīja savas T-Tēzes par attīstību digitālajā laikmetā. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Tēzes :: Matemātika un calculus

Mācoties Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, manās rokās nonāca Rīgas 1. ģimnāzijas mācību brošūra, kas bija iespiesta pirms kara. Tā mani pārsteidza, jo saturēja tādas matemātikas elementus, ko pat padomju tehnokrātiskā izglītības sistēma bija atstājusi augstskolām – diferenciālvienādojumus.  Es skolā biju iemācījies atvasinājuma jēdzienu, pat divkāršo atvasinājumu, pratu aprēķināt vienkāršus integrāļus, namaz nerunājot par logaritmiskiem vienādojumiem, trigonometriju, otrās pakāpes polinomiem un lineārām vienādojumu sistēmām. Biju sekmīgi cīnijies ar Rīgas 1. vidusskolas „grandiem” matemātikas un fizikas olimpiādēs. Bet piepeši nācās atzīt, ka pirms kara, pirms atombumbas izgudrošanas un pirms datoru ēras no latviešu ģimnāzista tika prasīts vairāk.

Nākošais līdzīgais pārsteigums mani gaidīja universitātes trešajā kursā. Mūsu grupa jau divus semestrus bija „nocīnījusies” ar priekšmetu, kuru sauca „matemātiskās fizikas metodes”. Pēc būtības tie bija daži izaicinoši klasiskās fizikas uzdevumi, kuru analītisks risinājums bija atrasts teju 18. gadsimta beigās un galīgais slīpējums pabeigts 20. gadsimta sākumā. Lai tos izprastu, mēs iemācījāmies tādas metodes kā telpisko integrēšanu, parciālo otrās pakāpes diferenciālvienādojumu un integrālvienādojumu sistēmu risināšanu. Tas lieti noderēja, skaitļojot siltumvadīšanas procesus homogēna materiāla stienī, bet ļoti atgādināja stāstu par fiziķi hipodromā. [Reiz kaislīgs zirgu skriešanās sacīkšu cienītājs uzaicināja matemātiķi, biologu un fiziķi palīdzēt noteikt, kurš zirgs vinnēs nākošajās sacensībās. Matemātiķis nāca klajā ar atbildi, ko pamatoja ar sarežģītiem statistikas aprēķiniem, kas bija balstīti uz iepriekšējo sacensību rezultātiem. Biologs atbildi pamatoja ar gēnu alēļu pētījumiem piecās iepriekšējās rikšotāju paaudzēs. Fiziķis atbildi uzsāka ar vārdiem: „Kā modeli mēs ņemam sfērisku zirgu vakuumā...”] Tieši pēdējā matemātiskās fizikas lekcijā docents Oļģerts Dzenītis paziņoja, ka tas, ko mēs mācījāmies veselu gadu, ir trīs matemātiskās fizikas uzdevumu – hiperboliskā, paraboliskā un eliptiskā – speciālgadījumi, proti – tiem ir nepieciešami t.s. homogēnie robežnosacījumi, lai būtu iespējams analītisks atrisinājums. Vispārīgā gadījumā galvenajām matemātiskās fizikas problēmām ir iespējami vienīgi skaitliski risinājumi – tādi, kurus iegūst ar datoriem, iterāciju ceļā piemeklējot labāko atbildi...

Lieki ir piebilst, ka skaitliski atrisināt šos uzdevumus bija negaidīti vienkārši. Lieki ir teikt, ka matemātiskās fizikas metožu kurss nežēlīgi atsijāja virkni studentu no mūsu kursa. Lieki ir teikt, ka turpmākajā fiziķa karjerā es un visi man zināmie pētnieki izmantoja vienīgi skaitliskās metodes līdzīgu problēmu risināšanā. Jo analītiskajos risinājumos izpaudās viss matemātikas skaistums, parādījās negaidītas simetrijas un atklājās satricoši vienkāršojumi. Es naktī pirms eksāmena biju zaudējis potenci, bet šo kvalifikācijas barjeru pārvarēju. Vēlākajos gados es atradu attaisnojumu matemātisko fizikas metožu mācīšanai fiziķiem – kā izcilu abstraktās domāšanas veicinātāju, kā fizikas kultūrvēsturiskā mantojuma piemēru, kā galantās matemātikas pretstatu brutālajai skaitļošanas ērai.

Visa mana matemātiskā  izglītība sākot no pamatskolas un beidzot ar fizikas doktorantūru bija vērsta uz calculus spēju pilnveidošanu. Tas bija man ļoti noderīgi kā fiziķim, kas savā disertācijā bija iecerējis matemātiski modelēt elektronu enerģijas līmeņus gana nesakārtotajā stiklu amorfajā kristālrežģī. Savukārt vēlākajā finansista un vadītāja karjerā manas calculus iemaņas bija nepieciešamas tieši 9. klases līmenī. Labi, sākot studēt makroekonomiku SSE, dažas diferenciālvienādojumu risināšanas iemaņas atkal noderēja, bet vairums manu kursa biedru brīnišķi iztika arī bez tā.

Ar mikroprocesoru un datoru izplatību, nepieciešamība pēc calculus ir būtiski sašaurinājusies. Tā ir svarīga vairs tikai tiem nedaudzajiem ekspertiem, kas darbojas precīzo zinātņu nozarēs. Līdzīgi kā astronomija. Man vidusskolā tas bija atsevišķs priekšmets, kas veidoja manu pasaules uztveri un tīri utilitāri deva zināšanas, kā ar sektanta, hronometra un kompasa palīdzību noteikt savu atrašanās vietu kartē un iemācīja zvaigznāju nosaukumus, ar ko palielīties savai meitenei skaidrā jūnija naktī. Tagad, atvainojiet, mans telefons pāris sekundēs atrod manu atrašanās vietu 1000 reižu precīzāk, kā meistars Magelāns to jelkad ir pratis. Mana drauga telefons, pavērsts pret zvaigznēm, precīzi savā ekrānā zīmē zvaigznājus ar klātpierakstītiem nosaukumiem, lai izglītotu zodiaku pētniekus. Mans automašīnas dators, rēķinot laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ik sekundes veic simttūkstoš operācijas, lai precīzi noteiktu atrisinājumu, ko 3. klasē man calculus mācīja vispārinātā (kā sfēriska zirga vakuumā) veidā.

Visapteveroša vajadzība pēc calculus tā sākotnējā formā ir mirusi. Es pat domāju, ka kvadrātvienādojuma risināšanas māka, ko apguvu 7. klasē, praktiskajā dzīvē nav noderējusi 90% laikabiedru. Tu, lasītāj, atceries kvadrātvienādojuma diskriminanta formulu? [D = b² – 4 a c ] Protams, paliek izņēmumi – calculus būs nepieciešams nākotnes zinātniekiem un inženieriem, bet cik tādu būs globālajā darba dalīšanas arēnā?

Tātad, esošā matemātikas calculus mācīšanas koncepcija ir laba un noderīga, teiksim, 10% no sabiedrības. Vai ir iespējams matemātiku skolās padarīt noderīgāku pārējiem skolēniem, kuri būs ārsti, pārdevēji, žurnālisti, videografiķi? Vai spēja ar zīmuli uz papīra lapas atkārtot aprēķinus, ko mikroviļņu krāsns dators izveic, lai lietpratīgi atkausētu 400g vistas filejas no mīnus 24^oC temperatūras ar magnetrona jaudu 300W un lietderības koeficientu 60%, noteiks šī skolēna panākumus interjera dizainā?

Nenoliegšu, smadzenes kā mīcāmo mālu un trenējamā muskuļa analogs tiek teicami nodarbināts, studējot calculus. Tiesa, ne mazāk izglītojoša ir arī Ovīdija „Metamorfožu” lasīšana oriģinālvalodā, un ir nesaprotams, kāpēc tieši šo klasisko prāta vingrināšanas metodi – latīņu valodu – pēc Otrā pasaules kara Izglītības ministrijas ierēdņi ir svītrojuši no Rīgas 1. ģimnāzijas programmas.

Varbūt tomēr ir atrodama tāda matemātika, kas ir prātu vingrinoša un vairāk pielietojama mūsdienu kalkulētās datu plūsmas pārprodukcijas apstākļos?

Amerikāņu profesors Artūrs Bendžamins (Arthur Benjamin), piemēram, uzskata, ka skolu matemātika ir vairāk jāvirza uz varbūtību, nejaušību teoriju  un statistikas apguvi, kas labāk palīdzētu izprast ikdienas informācijas apjomu, sabiedrisko un ekonomisko procesu nenoteiktību un riska vs. atlīdzības dilemmu. Tam ir arī saimniecisks iemesls, jo tirgus ekonomikās stohastisku procesu analīzes spēja var būt noderīga, lai pieņemtu lēmumus, kā pelnīt naudu. Dens Meijers (Dan Mayer), savukārt, uzskata, ka mūsdienu vidusskolas matemātikas kursā svarīgāk ir iemācīt formulēt problēmas, nevis tās tikai risināt (starp citu, tiešs A. Einšteina citāts!).

Atmodas laikā, kad apšaubīts tika viss un izmainīts – daudz kas, mēs nešauboties noturējāmies pie calculus. Astoņdesmitajos gados daudzās Latvijas skolās bija piejamas datorklases ar kvalitatīviem PDP-11 datoru padomju kloniem [Assembler un Focal programmēšanas valodu pratēji noteikti atcerēsies leģendāros БK-0010!]. Parādījās jauns mācību priekšmets – datormācība, kas tika uztverts ar nevitotu entuziasmu. Tā bija pirmā iespēja novērsties no calculus. Datormācības triumfs skolās astoņdesmitajos gados varēja konverģēt uz tīklošanas un komunikācijas teorijas studijām, bet, diemžēl, tas izvērtās par kārtējo skaitlisko calculus paveidu, kas aizrāva vien nedaudzus topošos zinātniekus.

Deviņdesmitajos gados acīmredzamais calculus utilitārisma trūkums noveda pie skolu izglītības humanitarizācijas, kas deva vajadzīgo stimulu sociālajām zinātnēm, bet teju nogalināja matemātiku.

Aizmetņi citai matemātikai Latvijā ir. Fanātiskais Agnis Andžāns savā A.Liepas Neklātienes Matemātikas skolā skolēniem stāsta par grafu teoriju, LU Matemātikas un informātikas institūts pēta mākslīgo intelektu, bet jaunie zinātnieki – rokraksta atpazīšanas algoritmus. Daudzus jauniešus, kuri mīl matemātikas skaistumu, ārpus skolas aizrauj 1975. gadā atklātie fraktāļi (fraktāļu pirmatklājējs Benuā Mandelbrots, starp citu, nomira tikai 2010.gada 17. oktobrī). Skaitļu teorija, matemātiskās indukcijas metode, optimizācijas metode – tās visas ir matemātikas nozares, kas ir tālu no calculus, bet, iespējams, ir plašāk apskatāmas jau skolas matemātikas programmās. Pārmērīgi „glorificētā” calculus vietā.

Atsevišķas šeit pieminētās matemātikas nozares jau pašlaik ir ietvertas Latvijas vidusskolu matemātikas programmā. Taču, ak vai – stundu skaits, kas tām ir atvēlēts, skolniekiem ļauj iemācīties vien šo disciplīnu nosaukumus.

Latvijas pirmskara brīvvalsts beigās (1939./1940. mācību gadā) četrās augstskolās studēja vien 0.3% no valsts iedzīvotājiem, bet tas Latviju ierindoja Eiropas izglītotāko nāciju galvgalī. Tā bija elitāra lieta un visi precīzo zinātņu studenti bija izmantojami, tai skaitā, kā „staigājoši aritmometri”. Padomju Savienības agresīvā militārā doktrīna pieprasīja vēl lielāku rēķināt spējīgu zinātnieku un inženieru īpatsvaru.

Pašlaik situācija ir mainījusies. Rietumu stila biznesa un kultūras balstītā ekonomika pieprasa izglītību, bet savādāku. Skolās vajag matemātiku, bet savādāku. 2008. gadā 66% vidusskolas beidzēju devās studēt, bet varbūt tikai viens no viņiem nākotnē veiks aprēķinus, kā pilnveidot Karno ciklu iekšdedzes dzinējiem. Toties 100% lietos datorus, 85% piedalīsies sociālajā tīklošanā, 25% pirks vērtspapīrus un ieguldījumu portfeļus, 40% lasīs ekonomikas apskatus un pieņems lēmumus, balstoties uz biznesa faktiem.

Tie, protams, ir vienīgi mani vērtējumi. Lai ķertos pie skolu matemātikas programmas pārveides, futuroloģiski jāizvērtē nākotnes sabiedrības matemātikas patēriņa grozs un tam atbilstīgi ir jāveido matemātikas piedāvājums. Saderam, ka calculus tur būs krietni mazāk?!

Šajā kontekstā man vairs neliekas paradoksāla Rīgas 1. ģimnāzijas pirmskara matemātikas programma. Kopš tiem laikiem calculus arvien ir gājis mazumā. Jo ir tik daudz citu, jaunu un svarīgu matemātiku, ko mācīties! Vajadzētu parūpēties, lai skolēniem un studentiem ietu secen logaritmisko vienādojumu un matemātisko fizikas metožu šķīstītava. Daži varbūt nožēlos, jo vienas nakts impotence ir laba cena par to matemātisko katarsi, ko savulaik guvu. Toties Latvija kļūs konkurētspējīga, skolās mācot mūsdienām noderīgāku matemātiku.

Gatis Kokins

T-Tēzes :: Par Latvijas ekonomikas atjaunošanu

2010. gada 21. septembrī Jānis Ošlejs izklāstīja savas T-Tēzes par Latvijas ekonomikas atjaunošanu. Pēc diskusijas T-Klubā šīs tēzes tiek precizētas publicēšanai. Tuvākajā laikā tās būs atrodamas šeit.

T-Kluba dibināšana

T-Klubs ir dibināts 2010.gada 7.septembrī.

Tā dibinātāji ir (alfabēta secībā) Aldis Greitāns, Gatis Kokins, Lauris Liepa, Jānis Ošlejs, Aigars Štokenbergs un Zigurds Zaķis.

T-Kluba darbību reglamentē T-Rullis. 

Ieskatam T-Ruļļa preambula:

 

Vajadzība
Mēs esam studējuši un mācījušies labās skolās, mēs veicam savus darbus labu kolēģu ieskauti, mēs tiekam aicināti uz prāta vētrām un domnīcās, mēs referējam konferencēs, taču atgriezeniskā saite ir vāja – skaļākie runātāji bieži ir virspusēji, komentāri ir pakārtoti pūļa gaumei – mums ir problemātiski izdiskutēt sarežģītus jautājumus par valsts attīstibu cilvēku lokā, ko mēs patiesi cienam, ar kuriem mēs ikdienā varam aprunāties vien fragmentāri – pasākumu starpbrīžos un kongresu priekštelpās. Mums rūp Latvijas nākotne – mēs meklējam receptes nācijas straujākai izaugsmei, bet blogu komentāros jaunas idejas parādās reti, vēl retāk emuāru tēmas tiek attīstītas. Mēs nedibinam jaunu partiju, jo esošo spektrs ir pietiekoši plašs, lai izvēlētos. Mums nedibinam vēl vienu domnīcu, jo vairāk par jaunām publikas idejām mums vajag uzticamu draugu vērtējumu un ieguldījumu mūsu pašu domās. Tāpēc mēs dibinam T-Klubu, lai rūpīgi izvēlētu un uzaicinātu T-Biedru sadraudzībā attīstītu savas idejas, kas tālāk nododamas Latvijas sabiedrībai izvērtēšanai un īstenošanai.

Ambīcija
19.gs. latviešu tautas etosu noformulēja 9 Tērbatas universitātes beidzēji – jaunlatvieši. Latvijas nāciju no 21. gs. globalizācijas dzirnavām un latviskās identitātes zuduma izglābs 17 T-Biedri. Mēs cīnīsimies par prāta gaismas triumfu Latvijā, lai mainītu valsts attīsības gaitu un cienīgi pozicionētos Eiropas tautu vidū. Nākotnes impērijas būs prāta impērijas, savulaik teica Vinstons Čērčils. Intelektuāļiem, ne komersantiem, ir jāģenerē idejas, kas noteiks Latvijas likteni. Intelektuāļu pienesums mūsu nācijai pašlaik ir nepiedodami mazs. T-Klubs tiek dibināts, lai šo situāciju mainītu.

Kāpēc klubs?
Intelektuāļi Latvijā darbojas katrs savā nozarē, cīnās par dienišķo maizi, reizēm tiek uzklausīti, citrreiz nē. Latvija virzās bizantiskās tradīcijas virzienā, kur noteicēji ir klani, nevis idejas, un svarīgākās īpašības ir sakari, nevis prāts. Intelektuāļu idejas netiek noslīpētas, jo izkūst paviršu spriedelējumu lavā. Tam pretī mēs liksim intelektuāļu klubu – T-Klubu. T-Kluba akceptētās tēzes būs ar lielāku autoritāti, kā atsevišķu T-Biedru pateiktais. Tomēr T-Biedri neveidos kādu ekskluzīvu brālību, lai protektētu savus biedrus, un iestāsies par godīgu konkurenci jebkurā amatā un kontraktā.

Kāpēc slēgts klubs?
Masu jaunrade vai atsevišķu intelektuāļu individuāls darbs nevar atrisināt lielāko daļu no izaicinājumiem, ar kādiem mūsu valsts saskaras. Līdzās tam ir nepieciešam dziļš darbs pie ideju attīstīstīšanas. Pie tam, mēs nepretendējam uz visu Latvijas intelektuāļu apvienošanu. Mēs gribam veidot nelielu, bet domātspējīgu un strādātgribošu intelektuāļu grupu, lai, savstarpēji iedvesmojoties un bagātinoties, paveiktu Latvijai nepieciešamo.

T-Kluba privātumu mēs sargājam, lai mūsu sadraudzība nezaudētu domas asumu, mēs neieslīgtu intrigās, romantiskā tīksmē vai sāncensībā. Mūsu tradīcijas ir iedibinātas vienīgi ar mērķi veicināt T-Biedru kopību un savpatību.

Kāpēc T-Klubs?
Mūsu simbols ir T burts. Burts, kas simbolizē plašumu un dziļumu. Plašu redzesloku un zinātkāri, spējas un interesi darboties kopā ar dažādiem cilvēkiem, ko simbolizē T horizontālā ass. Dziļas, sistemātiskas zināšanas un nozīmīgu pieredzi vienā vai vairākās jomās, tiekšanos uz izcilību tajās, ko simbolizē vertikālā ass. Jaunas idejas un nozīmīgi risinājumi visbiežāk rodas dažādu disciplīnu krustpunktos, bet ir balstīti dziļās zināšanās par savu tēmu un elastīgā to pielietojumā. Idejām ir lielākas iespējas attīstīties un kļūt stiprākām, ja tās tiek aplūkotas no dažādām perspektīvām, kritiski izvērtējot un radoši papildinot. T burtā simboliski ietvertās kvalitātes ir svarīgas visos T-Kluba darbības aspektos. Abas T burta simboliskās sastāvdaļas T-Kluba darbībā tiks sistemātiski koptas, paplašinātas un padziļinātas.

(par T-Idejas izcelsmi: vairāki avoti liecina, ka pirmie par T-Darbiniekiem ir sākuši runāt konsultāciju kompānijas McKinsey ideologi 1971. gadā. Kopš deviņdesmito gadu vidus T-Darbinieku koncepciju (mazliet plašākā interpretācijā) lieto pasaules vadošā dizaina kompānija IDEO, to attiecinot gan uz darbinieku rekrutēšanu, gan uz iemaņām, kuras jāatīsta, lai darbinieki varētu aktīvi un produktīvi iesaistīties ideju ģenerēšanas un attīstības procesā multidisciplinārās komandās. Arī viņi atzīst, ka pirmie, kas ieviesuši šo terminu bijuši McKinsey)

Mēs dibinam T-Klubu, lai kopā nāktu tikai uzaicināti un savstarpēji atzīti prātnieki. Lai jautājumi tiktu skatīti visā to daudzšķautņainībā un dažādu nozaru griezumā. Mēs esam pārliecināti, ka informācijas pārpilnības un straujas aprites laikmetā pieaugs kvalitatīvi un dziļi izstrādātu ideju nozīme. Nevis pie tukšām runām un vīna glāzes, bet ar skaidru galvu un pie iepriekš sagatavotām un rūpīgi izsvērtām T-Tēzēm, kas ir visu T-Biedru apdomātas, T-Ziņotāja izklāstītas un detalizēti apspriestas.

T-Kluba produkts ir T-Tēzes, kas ikreiz tiks publicētas internetā un komunicētas, lai Latvijas sabiedrība no tām varētu smelties idejas. Reizi gadā T-Tēzes tiks apkopotas drukātā veidā. Mēs veicināsim savu ideju adaptāciju likumdošanā, uzņēmumu stratēģijās, izglītības programmās, mācību kursos un sabiedriskajā domā.